Es skatos debesīs un domāju, cik jauki gan būtu tajās ieraudzīt zvaigznes. Ja apkārt būtu melna tumsa un plašums, netraucētu pilsētas apgaismojums un gaismiņas logos. Klusums.. un skanētu mana mīļākā dziesma - manā galvā. Man nav mīļākās dziesmas, bet tā noteikti būtu viena no tām, kura izraisa to neaprakstāmo sajūtu, kad gribas vienkārši aizvērt acis.. un tad jau vairs negribas neko, jo ir jau labi tāpat. Ir tik neaprakstāmi labi kā ir. Un tad man ienāk šī naivā doma - ieslēgt itāļu mūziku, bet, tomēr man sasodīti trūkst vasaras, kad mana mīļākā dziesma ir putni un viļņu šalkoņa. Tad vēl tas siltais vējš, kas iziet it kā tev cauri un aiznes prātu jūdzēm tālu... Sajūtas nevar uzrakstīt, izskaidrot arī īsti ne.
Bet tas ir pavisam īss mirklis, jau nākamajā mirklī es esmu atpakaļ un redzu, kā autobuss brauc pa tukšo ielu, prātā kavējas domas par rītdienu, astronomiju un muļķīgiem sīkumiem. Ciao como stai, dzied nevienam nezināms vīriešu duets. Ieslēdzas gaisma, un es jau esmu savā istabā. Patiesībā es arī pirms tam šeit biju, bet tad man likās, ka esmu kaut kur starp pavasari un vasaru. Klikšķis. Ja man tagad kāds piezvanītu, es tiešām nezinātu, ko atbildēt. Pulkstenis man čukst priekšā, ka manā kontā ir pārāk maz miega, arī naudas. Tomēr esmu laimīga, nu tāpat vien, kamēr divpadsmitgadīgi bērni ar jaunāko iphonu nemāk novērtēt dzīvi.
piektdiena, 2012. gada 20. janvāris
svētdiena, 2012. gada 15. janvāris
Prioritātes
Ko lai domā, ja horoskopā rakstīts, ka sirds ies galvai pa priekšu? Izvērtēt prioritātes? Darīt to, kas patīk, nevis to, ko vajag? Un ja nu.. nepatīk tas, ko vajag un nevajag to, kas patīk? Zelta vidusceļš? Mazliet no viena, mazliet no otra. Rezultātā, ne šis, ne tas. Pārāk daudz. Es varētu visu dienu mierīgu sirdi gulēt un uzskatīt, ka miegs ir mana lielākā prioritāte, bet neliek mierā apziņa, ka jāizdara šis un vēl tas... un vēl šis tas.
Varbūt, ja es mācētu labāk saplānot un sākt ar noderīgo, būtu vieglāk. Bet vai tā būtu tā ideālā dzīve? Tai zustu jēga. Man patīk tie nelielie izmisuma brīži, kad škiet, ka neko vairs nevari paspēt, tad es pasaku sev ''Tu esi stipra un vienmēr viss ir jāizdara labi!'' Un kaut kā beigās ir. Kaut kā pārsteidzoši labi! Arī pēdējais brīdis ir brīdis, kad var sākt, vēl nav par vēlu. Vēl ir laiks, maz, bet ir.
Stipra veselība, pietiekams miegs, darbs - darīts ar mīlestību, neliela atpūta, prieks, miers, harmonija apkārt, gribasspēks, rakstura kontrole - apmēram tā.
Mana prioritāte ir dzīvot, kā - tā kā es uzskatu pareizi.
Varbūt, ja es mācētu labāk saplānot un sākt ar noderīgo, būtu vieglāk. Bet vai tā būtu tā ideālā dzīve? Tai zustu jēga. Man patīk tie nelielie izmisuma brīži, kad škiet, ka neko vairs nevari paspēt, tad es pasaku sev ''Tu esi stipra un vienmēr viss ir jāizdara labi!'' Un kaut kā beigās ir. Kaut kā pārsteidzoši labi! Arī pēdējais brīdis ir brīdis, kad var sākt, vēl nav par vēlu. Vēl ir laiks, maz, bet ir.
Stipra veselība, pietiekams miegs, darbs - darīts ar mīlestību, neliela atpūta, prieks, miers, harmonija apkārt, gribasspēks, rakstura kontrole - apmēram tā.
Mana prioritāte ir dzīvot, kā - tā kā es uzskatu pareizi.
ceturtdiena, 2012. gada 5. janvāris
smilškastē
Man dažreiz gribētos būt mazam bērnam. Visi tevi izklaidē, apkalpo, var skaļā balsī raudāt vai smieties par neko, nedomāt, bet teikt, nezināt un nekaunēties par to, dzīvot vienkārši. Un tomēr, es gribētu būt pāris gadus vecāka, jo tad paveras vairāk iespēju, citi uztver tevi citādi. Kāpēc nekad nav labi tā kā ir? Aizmirstās priecāties par to, kas ir, jo tas šķiet tik pašsaprotams. Man ir tik daudz kas, bet man nav vēl vairāk, bet varbūt nemaz nevajag...? Un, jā, šādos brīžos es jūtos kā maza meitene, kas nezin, ko grib, bet tomēr es saprotu, ka iekšēji esmu nedaudz vecāka nekā vajadzētu.
trešdiena, 2011. gada 28. decembris
Sapņotājs - reālists
Ir jauki sapņot, pēdējā laikā sapņi ir skaisti. Pamostoties no rīta ir tā patīkamā sajūta.. kā izlasīta pēdējā grāmatas lappuse, kura ir tieši tāda kā vēlējies, bet tajā pašā laikā pilnīgs tukšums - grāmata ir beigusies, sapnis ir beidzies. Varbūt vienīgā atšķirība ir tāda, ka grāmatu var izlasīt vēlreiz.
Jaukākais sapnis ir dzīve. /V. Šekspīrs/
Protams, ir burvīgi nosapņot, ka no debesīm nokritusi kaudze naudas un tu kļūsti bagāts, bet tad, pamostoties, saprast, ka tas bija tikai sapnis un visticamāk, ka tā tas vienmēr arī paliks, ir briesmīgi. Tāpēc vispatīkamāk ir sapņot par reālām lietām. Sapņotājs - reālists? Izklausās neticami, vai ne? Nebūt ne. Sapņi spēj dod reālas idejas, kuras realizēt, parasti sapņi dod kādus mājienus, kurus reti kad var uztvert, sapņi atsauc atmiņā lietas par kurām varbūt jau sen ir aizmirsts, bet tās ir svarīgas vēl šodien. Diennakts sastāv no nakts un dienas, katrai var piemērot sevi savādāku. Dienā vari būt reālists, naktī sapņotājs - reāls sapņotājs.
Un runājot par sapņiem mazliet savādāk, sapnis jau nav tikai tas, ko mēs sapņojam naktī. Sapnis ir iecere, vēlme, mērķis, vēlēšanās.. mums katram ir kāds sapnis, kas, cerams, kādreiz piepildīsies. Sapņi ir ļoti cieši saistīti ar domām, tie nerodās paši no sevis, bet gan paņem kaut ko no mūsu zemapziņas, paķer kaut ko un it kā nejauši saliek kopā. Ļausimies sapņiem, tie taču ir tikai sapņi! Vai tad nav jauki, ka vismaz kādreiz mēs varam nekontrolēt sevi un savas domas? Viss notiek pats no sevis un varbūt arī tā ir labāk.
Saldus sapņus!
Jaukākais sapnis ir dzīve. /V. Šekspīrs/
Protams, ir burvīgi nosapņot, ka no debesīm nokritusi kaudze naudas un tu kļūsti bagāts, bet tad, pamostoties, saprast, ka tas bija tikai sapnis un visticamāk, ka tā tas vienmēr arī paliks, ir briesmīgi. Tāpēc vispatīkamāk ir sapņot par reālām lietām. Sapņotājs - reālists? Izklausās neticami, vai ne? Nebūt ne. Sapņi spēj dod reālas idejas, kuras realizēt, parasti sapņi dod kādus mājienus, kurus reti kad var uztvert, sapņi atsauc atmiņā lietas par kurām varbūt jau sen ir aizmirsts, bet tās ir svarīgas vēl šodien. Diennakts sastāv no nakts un dienas, katrai var piemērot sevi savādāku. Dienā vari būt reālists, naktī sapņotājs - reāls sapņotājs.
Un runājot par sapņiem mazliet savādāk, sapnis jau nav tikai tas, ko mēs sapņojam naktī. Sapnis ir iecere, vēlme, mērķis, vēlēšanās.. mums katram ir kāds sapnis, kas, cerams, kādreiz piepildīsies. Sapņi ir ļoti cieši saistīti ar domām, tie nerodās paši no sevis, bet gan paņem kaut ko no mūsu zemapziņas, paķer kaut ko un it kā nejauši saliek kopā. Ļausimies sapņiem, tie taču ir tikai sapņi! Vai tad nav jauki, ka vismaz kādreiz mēs varam nekontrolēt sevi un savas domas? Viss notiek pats no sevis un varbūt arī tā ir labāk.
Saldus sapņus!
pirmdiena, 2011. gada 26. decembris
Pirms Ziemassvētkiem
Ir Ziemassvētki, un tas ir kas vairāk par izrotātu eglīti, dāvanām zem tās un piparkūku smaržu. Ko tu sagaidi no Ziemassvētkiem? Parasti cilvēki cer sagaidīt ko vairāk, bet diemžēl lielākā daļa nemaz nezin, kas īsti ir jāgaida. Vai brīnums? Neviens jau nemaz to nav redzējis, un diez vai tas varētu pats tā vienkārši atnākt... taču būtu arī muļķīgi apgalvot, ka brīnumu nav.
Pasaulē ir pārāk daudz neaptveramu lietu, lai mēs tās vispār varētu aptvert. Un skaistākās lietas jau nemaz nav lietas. Ja kāds jums pajautātu, kas ir mīlestība, ko jūs atbildētu? Katrs mīl ko citu - kāds norādītu uz savu ģimeni, kāds uz savu otro pusīti, kāds uz sev tuvu draugu, kāds uz sevi, kāds uz lielu šokolādes torti, bet visticamāk iestātos apjukums, jo mēs taču mīlam pārāk daudz ko! Un tas jau nemaz nav slikti, tas ir burvīgi! Mīlestība ir gluži kā brīnums, tātad brīnumi nenāk, mēs tos veidojam un sajūtam paši.
Jāsāk ar mazumiņu, jo viss arī sākas ar to. Ja nebūtu mazu lietu, nebūtu arī lielu, saliekot kopā mazo, mēs iegūstam lielo. Mazi otas triepieni veido zīmējumu, katra sniegpārsliņa veido sniega kupenu, katrs cilvēks veido pasauli. Jā, cilvēks ir niecība, un mēs visi esam cilvēki. Bet atliek salikt cilvēkus kopā un, brīnums, mēs esam jau daudz! Neviens taču negribētu būt viens Ziemassvētkos kā Kevins, un vispār.. neviens taču negribētu būt viens nekad. Pat tad kad ir nežēlīgas dusmas uz visu pasauli, ir labāk, ja kāds ir blakus, jo vientulība, ziniet, nav laba kompānija.
Varbūt tad, pirmkārt, būtu jāsaprot, ka brīnums jau vien ir tas, ka mums apkārt ir cilvēki - pareizie cilvēki un ka tu esi sev pats tāds, kāds tu esi. Un tad jau pārējam vairs nav lielas nozīmes. Protams, vēl noskaņa, bet arī to galvenokārt mēs spējam rast sev paši, nevis lampiņas Ziemassvētku eglītē. Pārējais tikai pastiprina sajūtu, tas arī viss. Galu galā, tikai Ziemassvētkos piparkūkas ir tik garšīgas, kaut arī to garša nemainās jebkurā gada laikā.
Un visbeidzot.. paujautā sev, ko tu vēlētos saņemt Ziemassvētkos? Šis ir īstais laiks, lai apzinātos, ko tev vajag, nevis ko tu gribi, jo patiesībā, kamēr tu kāro pēc jaunas mašīnas, tev vajag ko citu, kas maksā daudz lētāk - kas patiesībā nemaksā neko. Vislabākā dāvana jau nemaz nav dāvana, bet gan attieksme un mīļums ar kuru tā dāvāta. Mīlestība ir labākā dāvana. Smaids ir skaistākā kosmētika. Čuksti ir skaļākie vārdi. Prieks ir labākā sajūta. Un brīnums ir... Kas ir brīnums? Es nezinu, bet nevienmēr vajag zināt, lai saprastu. Pieņemsim, ka brīnums ir zvaigzne. Mēs visi šodien esam zvaigznes. Un paskat tik, cik debesis šodien zvaigznēm pilnas!
Pasaulē ir pārāk daudz neaptveramu lietu, lai mēs tās vispār varētu aptvert. Un skaistākās lietas jau nemaz nav lietas. Ja kāds jums pajautātu, kas ir mīlestība, ko jūs atbildētu? Katrs mīl ko citu - kāds norādītu uz savu ģimeni, kāds uz savu otro pusīti, kāds uz sev tuvu draugu, kāds uz sevi, kāds uz lielu šokolādes torti, bet visticamāk iestātos apjukums, jo mēs taču mīlam pārāk daudz ko! Un tas jau nemaz nav slikti, tas ir burvīgi! Mīlestība ir gluži kā brīnums, tātad brīnumi nenāk, mēs tos veidojam un sajūtam paši.
Jāsāk ar mazumiņu, jo viss arī sākas ar to. Ja nebūtu mazu lietu, nebūtu arī lielu, saliekot kopā mazo, mēs iegūstam lielo. Mazi otas triepieni veido zīmējumu, katra sniegpārsliņa veido sniega kupenu, katrs cilvēks veido pasauli. Jā, cilvēks ir niecība, un mēs visi esam cilvēki. Bet atliek salikt cilvēkus kopā un, brīnums, mēs esam jau daudz! Neviens taču negribētu būt viens Ziemassvētkos kā Kevins, un vispār.. neviens taču negribētu būt viens nekad. Pat tad kad ir nežēlīgas dusmas uz visu pasauli, ir labāk, ja kāds ir blakus, jo vientulība, ziniet, nav laba kompānija.
Varbūt tad, pirmkārt, būtu jāsaprot, ka brīnums jau vien ir tas, ka mums apkārt ir cilvēki - pareizie cilvēki un ka tu esi sev pats tāds, kāds tu esi. Un tad jau pārējam vairs nav lielas nozīmes. Protams, vēl noskaņa, bet arī to galvenokārt mēs spējam rast sev paši, nevis lampiņas Ziemassvētku eglītē. Pārējais tikai pastiprina sajūtu, tas arī viss. Galu galā, tikai Ziemassvētkos piparkūkas ir tik garšīgas, kaut arī to garša nemainās jebkurā gada laikā.
Un visbeidzot.. paujautā sev, ko tu vēlētos saņemt Ziemassvētkos? Šis ir īstais laiks, lai apzinātos, ko tev vajag, nevis ko tu gribi, jo patiesībā, kamēr tu kāro pēc jaunas mašīnas, tev vajag ko citu, kas maksā daudz lētāk - kas patiesībā nemaksā neko. Vislabākā dāvana jau nemaz nav dāvana, bet gan attieksme un mīļums ar kuru tā dāvāta. Mīlestība ir labākā dāvana. Smaids ir skaistākā kosmētika. Čuksti ir skaļākie vārdi. Prieks ir labākā sajūta. Un brīnums ir... Kas ir brīnums? Es nezinu, bet nevienmēr vajag zināt, lai saprastu. Pieņemsim, ka brīnums ir zvaigzne. Mēs visi šodien esam zvaigznes. Un paskat tik, cik debesis šodien zvaigznēm pilnas!
Abonēt:
Ziņas (Atom)