34. jūnijs

Es skatos debesīs un domāju, cik jauki gan būtu tajās ieraudzīt zvaigznes. Ja apkārt būtu melna tumsa un plašums, netraucētu pilsētas apgaismojums un gaismiņas logos. Klusums.. un skanētu mana mīļākā dziesma - manā galvā. Man nav mīļākās dziesmas, bet tā noteikti būtu viena no tām, kura izraisa to neaprakstāmo sajūtu, kad gribas vienkārši aizvērt acis.. un tad jau vairs negribas neko, jo ir jau labi tāpat. Ir tik neaprakstāmi labi kā ir. Un tad man ienāk šī naivā doma - ieslēgt itāļu mūziku, bet, tomēr man sasodīti trūkst vasaras, kad mana mīļākā dziesma ir putni un viļņu šalkoņa. Tad vēl tas siltais vējš, kas iziet it kā tev cauri un aiznes prātu jūdzēm tālu... Sajūtas nevar uzrakstīt, izskaidrot arī īsti ne.
Bet tas ir pavisam īss mirklis, jau nākamajā mirklī es esmu atpakaļ un redzu, kā autobuss brauc pa tukšo ielu, prātā kavējas domas par rītdienu, astronomiju un muļķīgiem sīkumiem. Ciao como stai, dzied nevienam nezināms vīriešu duets. Ieslēdzas gaisma, un es jau esmu savā istabā. Patiesībā es arī pirms tam šeit biju, bet tad man likās, ka esmu kaut kur starp pavasari un vasaru. Klikšķis. Ja man tagad kāds piezvanītu, es tiešām nezinātu, ko atbildēt. Pulkstenis man čukst priekšā, ka manā kontā ir pārāk maz miega, arī naudas. Tomēr esmu laimīga, nu tāpat vien, kamēr divpadsmitgadīgi bērni ar jaunāko iphonu nemāk novērtēt dzīvi.

Prioritātes

Ko lai domā, ja horoskopā rakstīts, ka sirds ies galvai pa priekšu? Izvērtēt prioritātes? Darīt to, kas patīk, nevis to, ko vajag? Un ja nu.. nepatīk tas, ko vajag un nevajag to, kas patīk? Zelta vidusceļš? Mazliet no viena, mazliet no otra. Rezultātā, ne šis, ne tas. Pārāk daudz. Es varētu visu dienu mierīgu sirdi gulēt un uzskatīt, ka miegs ir mana lielākā prioritāte, bet neliek mierā apziņa, ka jāizdara šis un vēl tas... un vēl šis tas.

Varbūt, ja es mācētu labāk saplānot un sākt ar noderīgo, būtu vieglāk. Bet vai tā būtu tā ideālā dzīve? Tai zustu jēga. Man patīk tie nelielie izmisuma brīži, kad škiet, ka neko vairs nevari paspēt, tad es pasaku sev ''Tu esi stipra un vienmēr viss ir jāizdara labi!'' Un kaut kā beigās ir. Kaut kā pārsteidzoši labi! Arī pēdējais brīdis ir brīdis, kad var sākt, vēl nav par vēlu. Vēl ir laiks, maz, bet ir.

Stipra veselība, pietiekams miegs, darbs - darīts ar mīlestību, neliela atpūta, prieks, miers, harmonija apkārt, gribasspēks, rakstura kontrole - apmēram tā.

Mana prioritāte ir dzīvot, kā - tā kā es uzskatu pareizi.

smilškastē

Man dažreiz gribētos būt mazam bērnam. Visi tevi izklaidē, apkalpo, var skaļā balsī raudāt vai smieties par neko, nedomāt, bet teikt, nezināt un nekaunēties par to, dzīvot vienkārši. Un tomēr, es gribētu būt pāris gadus vecāka, jo tad paveras vairāk iespēju, citi uztver tevi citādi. Kāpēc nekad nav labi tā kā ir? Aizmirstās priecāties par to, kas ir, jo tas šķiet tik pašsaprotams. Man ir tik daudz kas, bet man nav vēl vairāk, bet varbūt nemaz nevajag...? Un, jā, šādos brīžos es jūtos kā maza meitene, kas nezin, ko grib, bet tomēr es saprotu, ka iekšēji esmu nedaudz vecāka nekā vajadzētu.