Es skatos debesīs un domāju, cik jauki gan būtu tajās ieraudzīt zvaigznes. Ja apkārt būtu melna tumsa un plašums, netraucētu pilsētas apgaismojums un gaismiņas logos. Klusums.. un skanētu mana mīļākā dziesma - manā galvā. Man nav mīļākās dziesmas, bet tā noteikti būtu viena no tām, kura izraisa to neaprakstāmo sajūtu, kad gribas vienkārši aizvērt acis.. un tad jau vairs negribas neko, jo ir jau labi tāpat. Ir tik neaprakstāmi labi kā ir. Un tad man ienāk šī naivā doma - ieslēgt itāļu mūziku, bet, tomēr man sasodīti trūkst vasaras, kad mana mīļākā dziesma ir putni un viļņu šalkoņa. Tad vēl tas siltais vējš, kas iziet it kā tev cauri un aiznes prātu jūdzēm tālu... Sajūtas nevar uzrakstīt, izskaidrot arī īsti ne.
Bet tas ir pavisam īss mirklis, jau nākamajā mirklī es esmu atpakaļ un redzu, kā autobuss brauc pa tukšo ielu, prātā kavējas domas par rītdienu, astronomiju un muļķīgiem sīkumiem. Ciao como stai, dzied nevienam nezināms vīriešu duets. Ieslēdzas gaisma, un es jau esmu savā istabā. Patiesībā es arī pirms tam šeit biju, bet tad man likās, ka esmu kaut kur starp pavasari un vasaru. Klikšķis. Ja man tagad kāds piezvanītu, es tiešām nezinātu, ko atbildēt. Pulkstenis man čukst priekšā, ka manā kontā ir pārāk maz miega, arī naudas. Tomēr esmu laimīga, nu tāpat vien, kamēr divpadsmitgadīgi bērni ar jaunāko iphonu nemāk novērtēt dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru